Ķīnas tradicionālā medicīna
Ķīnas medicīnas teorētiskie pamati tika likti vairāk kā 2 tūkstošus gadus senā pagātnē. Nozīmīgs seno medicīnas zināšanu daudzums ir saglabāts pirms-ķīniešu (221-2007.g. p.m.e) īpašajā traktātā "Iekšējais ierocis" - plaši pieraksti, kas ietver tā laika ķīniešu medicīnas teorijas zināšanas un pieredzi.
Han dinastijas valdīšanas periodā (206 g.p.m.e.) ķīniešu tradicionālā medicīna uzkrāja visvērtīgākās, pat mūsdienu medicīnas līmeņa skatījumā, zināšanas un ziņas par daudzu slimību ārstēšanu. Tā apliecinājumu mēs atrodam populārajā Čn Čunčina traktātā "Aukstuma faktoru izraisīto slimību ārstēšana (Šan Han Lun).
Vienu no vispopulārākajiem ķīniešu darbiem par medicīnu - "Mediķa matērija" - sastādīja autors Li Ši-čens Min dinastijas valdīšanas laikā. Šis enciklopēdiskais darbs iezīmēja jaunu ēru pasaules farmakoloģijas vēsturē. Darbs satur 1892 dažādu ārstniecības preparātu veidu aprakstus. Šis darbs tika pārtulkots vairākās svešvalodās un spēcīgi ietekmēja Austrumu Āzijas un Eiropas valstu medicīnas attīstību.
Ķīniešiem ir sava, absolūti unikāla metodika, kas ļauj sistematizēt ārstniecības preparātus un to pielietojuma veidus. Tā nozīmīgā mērā atšķiras no rietumu medicīnas metodikām un sistēmām. Filozofija, kas stāv aiz ķīniešu medicīnas balstās uz priekšstatu, ka cilvēks dzīvo starp debesīm un zemi un pats līdzinās miniatūram Visumam. Matērija, no kuras sastāv dzīvās būtnes, tiek aplūkota kā piederoša pie "iņ" vai sievišķās pasīvās sākotnes. Dzīvo būtņu dzīvības funkcijas, no otras puses, tiek aplūkotas kā "jan" jeb vīrišķā aktīvā sākotne. Dzīvo būtņu funkcijas tiek aprakstītas sekojošu 5 ķermeņa centru terminoloģijā.
1."Sirds" vai "saprāts" (hsin). Attiecas uz ķermeņa "komandu centru", kas piesaka sevi kā apzinātu vai intelektuālu.
2."Plaušas" vai "respiratorās" sistēmas (fei). Šī sistēma regulē dažādas iekšējās ķermeņa funkcijas un uztur kibernētisko (kosmisko) līdzsvaru.
3."Aknas" (kan). Šis jēdziens nozīmē vienlaicīgu ekstremitāšu saikni ar ķermeni, emocionālo reakciju mehānismus uz apkārtējo (ārējo) vidi, kā arī iekšējo orgānu darbību.
4."Liesa" (p'i). Tā ir orgānu sistēma, kas regulē derīgo barības vielu sadali organismā, kā arī vielmaiņu, dodot spēku un enerģiju cilvēka ķermenim.
5."Nieres" (shen). Tas nosaka derīgo barības vielu un enerģijas krājumu izmantošanas un regulēšanas sistēmu. Šī sistēma nosaka cilvēka dzīvības spēku. Šī teorija izmanto organisma funkciju sistēmas aprakstu un tās nosacītais nosaukums ir "apslēptie fenomeni" (ts'ang hsiang).
Visiem ir zināms, ka gadalaiku maiņa, laika apstākļu izmaiņas, var ietekmēt cilvēka ķermeni. Visizteiktākais efekts šajā ziņā piemīt vējam, aukstumam, svelmei, mitrumam, sausumam un iekšējam karstumam. Pārmērīgas vai ekstraordināras laika apstākļu pārmaiņas var nodarīt kaitējumu ķermenim, un visus šos faktorus sauc par sesto (pēc "aknām" un tā tālāk) faktoru, kas izraisa slimības. No otras puses, garastāvokļa maiņas (laime, dusmas, nemiera sajūta, skumjas, sarūgtinājums, bailes un izbrīns), ja tās ir pārāk spēcīgas, tāpat nodara kaitējumu veselībai. Ķīnieši šo faktoru sauc par "septiņām emocijām".
Ķīnas medicīnā pastāv 6 faktori, kas izraisa slimības, un, kas, mijiedarbojoties ar "septiņām emocijām", veido slimības patoloģiju rašanās celmu. Šie teorētiski modeļi kopā ar slēpto fenomenu teoriju tiek izmantoti pacienta konstitūcijas un viņa slimības analīzē, kā arī viņa vispārējā fiziskā un psiholoģiskā līdzsvara trūkuma precīza cēloņa diagnosticēšanai. Balstoties uz šo analīzi, ārsts var ieteikt vienu vai otru metodi, kas koriģē šo disbalansu.
Ķīnas medicīnas objekts ir CILVĒKS, ne tikai viņa slimība. Un tā ir viena no Ķīnas nacionālas medicīnas galvenajām īpatnībām. Pēc Ķīnas mediķu uzskatiem, slimība - tikai norāde uz disbalansu pašā cilvēkā.
Saskaņā ar senu ķīniešu leģendu, Šen Huns, Ķīnas lauksaimniecības tēvs un sena klana galva, izmēģināja uz sevis simtiem dažādu zāļu, vienu pēc otras, lai atklātu to derīgās īpašības un medicīnisko nozīmi. Šen Huns nebija vientuļš savos centienos, un turpmākās tūkstošgades laikā daudzi ziņkārīgi ķīnieši pildīja "izmēģinājuma trusīšu" lomu, turpinot izmēģināt uz sevis dažādu augu īpašības, daudzi no kuriem izrādījās indīgi cilvēkam.
Un tā, Ķīnas dziednieki klasificēja dažādas zāles un to sastāvus saskaņā ar noteiktām ķermeņa daļām (skat. augstāk izklāstīto teoriju), bet pēc tam testēja tās, lai noteiktu toksiskuma pakāpi un optimālo ārstnieciskā efekta sasniegšanas devu.
Piemēram, Ķīnas efedras stiebrs ir sviedrējošs līdzeklis, bet šī paša auga saknes, tieši pretēji, kontrolē sviedru izdali. Augs Kassia bark pēc dabas ir karsts, bet tiek izmantots saaukstēšanās ārstēšanai. Piparmētra pēc dabas ir vēsa un tiek izmantota to slimību simptomu ārstēšanai, ko izraisa pārkaršana. Šis pieredzes krājums nostiprināja un apliecināja cilvēka fenomena izpratni un palielināja "zāļu" līdzekļu pielietojumu Ķīnas tradicionālajā medicīnā.
Līdzīgi principi ir visas cilvēka funkcionēšanas pamatā (dzīvošana kādā ārējā vidē, dzīves ritmi, barība, kuru viņš izvēlas vai no, kuras izvairās, viņa personīgās attiecības, viņa runa un žesti), - viss tas ir instruments, kas palīdz labāk izprast viņa slimības un piedāvāt ārstēšanas metodes atbilstoši cilvēka videi. Kad disbalanss ir atklāts, tas var tikt koriģēts un enerģijas līdzsvars (bet tātad arī cilvēka veselība) tiks atjaunots. Turklāt, kategorisks ķīniešu terapijas pamatprincips ir ķermeņa enerģijas kustības pārvalde.
Farmakoloģijas nozares zinātnieki - mediķi šodien aktīvi testē un rada optimālas, koncentrētas ķīniešu dabisko līdzekļu devas komerciālai izmantošanai. Šie preparāti ir daudz ērtāki un pieņemamāki pacientiem, jo tiek ražotas mums pierasto tablešu, kapsulu vai mikstūru formā. Pie tam pēdējos gados aktīvi tiek izmantotas mūsdienu tehnoloģijas, piem., nanotehnoloģija, kas ļauj efektīvi izmantot mikrodaļiņas.
Materiāli ņemti: http://www.reikinet.lv/home/menu_82/topic_82/story_1098/
